Chapter Text
Likās, ka laiks rit ātrāk ar katru dienu, un drīz vien bija pienācis vasaras brīvlaiks. Tas bija vienīgais Šāmanu brīvlaiks, kuru tā vispar varēja saukt, jo viņiem bija atļauts doties mājās. Jaga bija brīdinājis, ka misijas var uzrasties jebkurā brīdī, tāpēc viņiem tāpat jābūt gatavībā pamest visu un sekot norādījumiem. Tomēr pus-brīvlaiks ir labāks nekā nekāds brīvlaiks, un Suguru netaisījās skatīties zobos dāviātam zirgam.
Vilciena stacījā viņu sagaidīja abi vecāki.
"Ak, Suguru! Tu beidzot esi mājās," viņa māte viņu ieskāva ciešā apskāvienā.
"Jā," viņš aplika savas rokas ap viņas pleciem.
"Mums mājās ir sataisītas aukstās sobas nūdeles," viņa tēvs iestarpinājās, "negribējām, lai tu atgriezies un badojies."
"Es nebadotos, es paēdu pirms izbraukšanas."
"Tātad negribēsi nūdeles?"
"To gan es nekad neteicu."
**
Būt atpakaļ mājās bija savā veidā vientuļi. Tā nebija viņa vecāku vaina - viņi bija ļoti laimīgi atkal satikt savu dēlu. Vientulības cēlonis vairāk bija tas, ka viņš bija pārāk pieradis pie Satoru klātbūtnes. Bija savādi skatīties filmas, kamēr kāds viņam nečaloja ausī par tās šausmīgu sižetu vai ļoti skaisto aktrisi. Bija savādi iet uz veikalu un nenopirkt konfekšu paciņu, kas bija tik pilna ar cukuru, ka pats Suguru nekad tādu brīvprātīgi neēstu. Bija savādi iet gulēt vienam, un bija savādi celties, nemodinot Satoru, lai viņš nenokavētu stundas. Satoru bija ar varu sevi iespiedies Suguru dzīvē, un tagad, kad viņš nebija blakus, tur bija palicis milzīgs, vienmēr manāms caurums.
Durvis nočīkstēja, un Ai pabāza galvu iekšā Suguru istabā. Runcis uzlēca uz gultas, un ieņaudējās.
"Tev arī viņš pietrūkst, vai ne?" viņš pakasīja kaķi aiz auss.
Lai gan pirmstam Suguru bija zinājis vientulību, tā nekad nebija tāda . Agrāk tā bija kā zars, kas dūrās sānā, bet tagad tas bija izaudzis par mežu, kurš mūžīgi bija redzams, lai arī kurā virzienā viņš skatījās. No tās vienkārši nevarēja izbēgt.
Viņa telefons novibrēja.
Satoru zvanīja.
"Jā?" viņš pacēla klausuli.
"Suguru!" notelefona atskanēja Satoru čīkstošā balss, "ir pagājušas trīs, nē, četras dienas! Un tu man vispār neesi rakstījis!"
"Tu nevari sūdzēties!" viņš momentāni aizmirsa savu vientulību, "tu pats man arī neko nerakstīji!"
"Tas nav svarīgi!" viņš atbildēja, "es tāpat esmu pirmais, kurš tev piezvanīja! Šitā jau liekas, ka tu mani visu brīvlaiku nevēlies satikt!" Pēc pārlieku dramatiskas nopūtas viņš turpināja: "Jebkurā gadījiumā, man ir garlaicīgi. Ko tu teiktu par vizīti?"
Suguru acis iepletās: "Tu aicini mani ciemos?"
"Es aicinu sevi ciemos! Tici man, Suguru, tu nevēlies atrasties šajā murgainajā namā." Pēc smiekliem, kuros nebija nekādu emociju, Satoru turpināja: "Nu? Ko saki?"
"Es paprasīšu vecākiem."
Šis, nezināma iemesla dēļ, sasmīdināja otru puisi: "Tu? Prasīsi atļauju?"
"Jā, un?" viņš sarauca pieri, "tāpēc, ka tev nav manieru, nenozīmē, ka nevienam tādu nav."
"Nu, tev nevajadzēja atļauju, lai ielavītu dzīvu kaķi savā jaunajā skolā."
"Tāpēc, jo es zināju, ka man viņu citādi neļautu ņemt sev līdzi."
Satoru maigie smiekli jau atkal izskanēja caur telefona klausuli: "Tātad tu prasi atļauju tikai, ja zini, ka atbilde būs 'jā'?"
"Varbūt," vājš smīns izliecās viņa sejā. Viņš centās to noslēpt ar vienu roku, lai gan Satoru nebija šeit, lai to redzētu.
Vēl smiekli atskanēja caur telefonu: "Vai tas nozīmē, ka šis ir apstiprinājums?"
"Tik pat labi kā jā."
**
Suguru vecāki bija sajūsmā, ka viņu dēls jau paspējis izveidot tik tuvus draugus, ka ir ko gaidīt ciemos. Brokastīs viņu bombardēja ar dažādiem jautājumiem, piemēram, 'vai jūs ejat vienā klasē?', 'vai viņš dzīvo tālu?', 'vai viņš māk peldēt? jūs varētu aiziet līdz ezeram.' Suguru sakrustoja pirkstus, ka šis entuziasms nezudīs līdzko viņi Satoru satiks personīgi.
Pāris dienas vēlāk, Suguru jau stāvēja vilciena stacijā, gaidīdams otra puiša ierašanos. Šobrīd tur bija salīdzinošu tukšs. Divas vecas tantes sēdēja un koķetēja tukšajos beņķos, pāris sākumskolnieki spēlēja lēta izskata galdaspēli, un pa malām bija izklīduši dažādi, noguruši vai nogarlaikojušies darbinieki. Vismaz Suguru nevienu no viņiem neatpazina. Viņš nebija omā, lai runātu par remdenajiem laikapstākļiem vai savu prieku par to, ka beidzot ir vasara.
Neliels uztraukums bija pārņēmis Suguru prātu. Viņam bija vēlme knaibīties ar kaut ko, jeb ko , un likās, ka stacijā ir karsts, lai gan visiem citiem bija jakas vai vismaz krekli ar garām piedurknēm. Pie viņa pirmstam bija ciemojušies draugi, bet Satoru bija savādāks. Viņš nebija vienkārši kāds jauks klasesbiedrs, kuram patika tā pati grāmata, kas viņam. Viņš bija paspējis ieurbties Suguru dzīvē kā nagla, kuru aizvācot paliks neglīts tukšums, kurš vienmēr kritīs acīs. Suguru negribēja neko sabojāt, un šī jau bija jauna, nezināma teritorija.
Vienīgais, kas viņu mierināja bija tas, ka tas bija Satoru . Ar viņu sadzīvot tagad jau bija tik viegli kā elpot.
Piebrauca vilciens. Viņš veikli pacēpa galvu un sāka blenzt tā virzienā, meklēdams pazīstamo, balto matu ērkuli. Drīz vien viņš atrada Satoru - viņš savā garajā augumā stiepās krietni virs pārējiem pasažieriem. Ieraugot Suguru, viņa sejā uzplauka smaids, un viņš enerģētiski sāka māt ar roku.
Suguru, paceļot roku tikai līdz savai sejai, pamāja pretī.
"Suguru!" garas rokas ieskāva viņu ciešā apskāvienā.
"Satoru," viņš noglaudīja otra puiša muguru, "sen neredzēts!"
"Un kura vaina ir tā?" viņš teica, it kā tās četras dienas būtu diži ko mainījušas.
Kad Satoru viņu atlaida, Suguru ievēroja kaut ko citu - čemodānu, kas stāvēja blakus viņa draugam.
"Tev nu gan daudz mantu vajag vienai dienai," viņš komentēja.
"Vienai dienai?"
**
Izrādās, Satoru domāja, ka viņš šeit paliks vismaz nedēļu. Suguru pat nezināja, ka viņš paliks pa nakti.
"Satoru, man nav viesistabas. Es nezinu, kur tevi izguldīt."
"Mēs nevaram dalīt gultu, kā parasti?"
Suguru nopūtās: "Es nezinu, ko mani vecāki par to padomās. Viņi varētu pārprast."
Satoru paskatījās uz viņu ar platām acīm: "Vai tad tas ir dīvaini?"
"Nedaudz."
"Vai tāpēc Šoko uz mums skatās smieklīgi, kad no rīta iznākam no vienas istabas?"
"Man liekas, mēs viņai kopumā šķietam uzjautrinoši."
Viņi abi bija jau klāt pie Suguru mājas durvīm. Suguru pavērsās pret Satoru: "Lūdzu, nesaki manai mammai neko dīvainu."
"Nevaru apsolīt."
Suguru viņam iedunkāja ar elkoni, pirms viņš sniedzās pēc roktura. Tās atvērās ar čīksoņu.
"Mammu! Mēs esam šeit," viņš iesaucās, novilkdams kurpes.
Viņa atskrēja no virtuves ar priekšautu vēl mugurā. Viņas mati bija saņemti copē, līdzīgi kā pats Suguru saņēma savus matus. Plašs smaids rotāja viņas seju.
"Ak, jūs par agru atnācāt," viņa iesmējās, "redzi, es cepu cepumus, bet tie vēl nav pat tuvu gataviem."
"Kādi cepumi tie būs?" Satoru acis iemirdzējās. Nu, protams, ja runa gāja par saldumiem, viņš vienmēr bija gatavs runāt.
"Kinako," viņa atbildēja, "tie ir mani mīļākie."
"Nu, ja Kinako, tad jau varam pagaidīt," Satoru atbildēja, "tie ir gaidīšanas vērti."
Māte iesmējās par viņa atbildi: "Nu, puiši, ja gribat varat man pievienoties. Jautrība ir viena no divām slepenajām sastāvdaļām visām labām receptēm."
Suguru jau grasījās atteikties. Satoru nepatīk nekādi mājas darbi, un viņš uztraucās, ka viņš varētu atteikties pārāk tieši un skarbi. Tomēr Satoru sejā bija uzradies mazs, pārsteigts smaids, kuru viņš gandrīz vai centās slēpt dziļāk savos vaibstos.
"Tu vēlies, Satoru?" viņš prasīja, censdamies neizklausīties pārsteigts.
"Jā, varam," viņš atbildēja, neierasti klusi.
"Tad lieliski," mamma uzsmaidīja, "labi, ka man ir sakrājušies tik daudzi priekšauti."
Satoru izvēlējās zilu priekšautu ar daudziem, izbārstītiem kaķu siluetiem, bet Suguru tika piešķirts priekšauts ar violetām lavandām. Satoru apgalvoja, ka tas piestāv viņa acīm.
"Suguru, es nezinu vai tu aptver, bet tavas acis ir unikālā krāsā," viņš teica, sienot priekšautu viņam ap vidukli, "pat šamaniem pārsvarā nav violetu acu."
"Itkā tu varētu runāt. tavas acis ir leģendāras. Burtiskajā nozīmē."
"Ak, vai tad tavām acīm jābūt visretākajām pasaulē, lai es tās varētu saukt par skaistām?"
Suguru sirds uzmeta kūleni. Vārdi ieķērās viņam rīklē, un viņš neatbildēja. Viņš priecājās, ka Satoru nevar ieraudzīt viņa seju, kas bija kļuvusi spilgti sarkana. Satoru to uztvēra kā uzvaru.
"Tieši tā," smīnu varēja dzirdēt viņa balsī.
Satoru, pavisma nepārsteidzošā kārtā, bija šausmīgs pavārs. Viņš nezināja kā trauku nosvērt bez satura masas, nosmērēja savas drēbes (un matus, lai gan to krāsas dēļ to nevarēja tik viegli ievērot) ar miltiem un teju apdedzināja savus pirkstus vismaz četrreiz.
"Viss būs labi, Suguru, beidz uztraukties," viņš teica, kad jau ceturto reizi pieskārās no cepeškrāsns izvilktai plīti ar kailām rokām, "bezgalība mani sargā."
Tomēr, kad Suguru māte liika viņam palikt roku zem auksta ūdens, viņš uzreiz paklausīja. Tas bija neierasti kādam tik dumpīgam.
Kad cepumi bija gatavi, viņi tos lika galdā, specifiski atlikdami malā dažus Suguru tēvam, kurš šobrīd bija darbā. Satoru pirmais tos degustēja, vēl pilnīgi karstus.
"Tas garšo izcili," viņš nolaizīja lūpas, "lai gan jēla mīkla arī bija ļoti laba."
"Ja jūs, puišas, vēlaties arī to, vēl neesmu izmagājusi mīklas bļodu."
"Vēlāk, sākumā jāapēd cepumi," Satoru jau ķēra nākamo.
Mamma arī nogaršoja cepumu. Viņas acis atmaiga: "Mm, labi. Jautrība tiešām ir slepenā sastāvdaļa."
"Tu teici, ka ir divas. Kāda ir otra?"
Viņa novērsa acis un pasmaidīja: "Mīlestība. Otra slepanā sastāvdaļa ir mīlestība."
**
"Gultas ir mazākas nekā es atceros," Satoru blenza uz gultu Suguru guļamistabā. Tā, tāpat kā pārējā istaba, bija rūpīgi sakārtota,
"Varbūt tas ir tāpēc, jo šī ir cita gulta."
Viņi abi blenza uz to, neko neteikdami. Suguru jau gaidīja, ka Satoru piedāvās gulēt uz grīdas. Satoru to nepiedāvāja, jo viņš ir Satoru. Suguru arī nepiedāvāja, jo tas bija ar Satoru.
"Tu ilgāk guli, lien dziļajā galā," viņš vāji pastūma Satoru gultas virzienā.
"Es tevi gadījumā neizsperšu ārā?"
Satoru miegā grūstījās gana daudz. Ne jau pilnīgi visu laiku, bet pietiekami, lai būtu tas jāņem apsvērumā.
Beigās Suguru gulēja gultas iekšpusē. Viņa piere bija aptuveni centimetra attālumā no sienas. Satoru aizmigušais ķermenis spiedās viņa mugurā kā silta sega. Viņš juta kā otra puiša mati vāji kutina viņa pliko kaklu, un kā viņa ķermenis vārgi kustās ritmiski elpojot. Viņi bija gulējuši blakus pirmstam, bet tas nekad nebija šādi .
Suguru nevarēja aizmigt. Kā gan viņš šādi varētu aizmigt? Nevarot darīt neko citu, viņš atkal skaitīja pulkstens tikšķus.
**
Sešos no rīta Satoru pamodās. Suguru viņam blakus vēl saldi gulēja, kas bija neierasti. Tomēr arī viņš pats nekad nepamodās tik agri, tāpēc brīnīties likās nepareizi.
Pēc desmit minūtēm vārtīšanās pa galīgi saburzījušos segu, viņš padevās, saprasdams, ka atkal iemigt neizdosies. Viņš piecēlās kājās, un klusi iztipināja ārā no istabas un lejā pa kāpnēm.
Virtuvē kāds jau bija. Suguru māte sēdēja pie galda ar kafiju vienā rokā un avīzi otrā. Šādi viņa izskatījās ļoti līdzīga savam dēlam - mati, vēl nesataisīti, krita viņai pār pleciem, uzacis savilktas kopā, veidojot domīgu izteiksmi, mugura atspiesta aptakaļ, dziļi virtuves krēslā.
"Labrīt," viņš teica, ienākdams virtuvē.
Viņa iepleta acis un pagrieza galvu durvju virzienā: "Tu nu gan agri celies. Vai Suguru arī jau ir pamodies?"
"Nē," viņš apsēdās krēslā, kas viņai bija pretī, "es parasti arī tik agri neceļos. Šis jau ir gandrīz vai brīnums."
Suguru māte pasmaidīja, nolikdama savu kafijas krūzi uz galda."Vai vēlies kaut ko padzerties?" viņa prasīja.
"Laikam, nē," viņš pakasīja pakausi, "kafija ir pārāk rūgta."
"Kā būtu ar tēju?"
Viņš pamāja ar galvu, lai gan arī tēja viņam īsti nepatika.
Pēc tam, kad tasīte ar zaļo tēju bija nolikta viņam priekšā un viņi abi atkal sēdēja pie galda, Suguru māte atkal ierunājās: "Zini, man prieks, ka Suguru ir saticis kādu kā tu. Viņš liekās tik laimīgs un relaksēts tavā klātbūtnē. Es varu tikai vēlēties, kaut man būtu tāds iespaids uz viņu." Viņa rūgti iesmējās.
"Viņš nekad nav teicis neko sliktu par tevi," Satoru atspieda zodu plaukstā, iemaisīdams tējā pamatīgu daudzumu cukura.
"Aj, nu tas protams ir labi, bet nav gluži tas pats. Bet tā jau ar tiem pusaudžiem ir, ne? Vienmēr tikai paši saprot viens otru."
Satoru blenza uz savu atspulgu tējas tasē, lai gan jau uzvilktās saules brilles aizsedza pamatīgu daļu viņa sejas: "Es īsti nezinu, vai es saprotu Suguru. Es cenšos, bet… es neesmu nekad saticis nevienu viņam līdzīgu. Labā nozīmē," viņš vārgi pasmaidīja, "es nekad neesmu saticis kādu tik labu. "
**
"Es ceru, ka tu neko savādu neteici manai mammai," Suguru nomurmināja. Viņš ar izpūrušiem matiem un pusaizvērtām acīm bija ieradies virtuvē, kad Satoru jau gandrīz bija izdzēris tēju. Suguru māte, pati jau beigusi broksatot, sastādīja viņam kompānīju, stāstīdama viņam par dažādajiem augiem viņu dārzā. Kad viņas dēls parādījās durvīs, viņa devās savās darīšanās.
"Knapi atturējos," viņš pasmaidīja, atstutēdams seju rokās, "tu zini, viņa ir gandrīz tik pat smuka kā tu."
Otrs tīnis pacēla uzaci.
"Kas, tu man nepiekrīti? Suguru, meitenes teju skrien tev pakaļ," viņš dramatiski saķēra vaigus, "nesaki taču, ka tu sauc savu māti par neglītu."
"Tas nav tas ko es teicu! Vispār, es neko nemaz neteicu."
"Ak, Suguru, vai tad tu nekad neesi dzirdējis par ķermeņa valodu? Tu zini, tā ir ļoti svarīga."
**
Pēc brokastīm un vēl laiskošanās abi puiši izlēma doties uz ezeru. Tā bija Satoru ideja. Viņš bija dzirdējis Suguru vecākus pieminam to pāris reižu, un karstais vasaras gaiss bija neizbēgams pat iekštelpās. Tāpēc bija tikai viens atrisinājums: peldēties!
"Zini, es domāju līdz mēs atgriezīsimies, mēs tāpat paspēsim atkal sakarst," Suguru čīkstēja, tomēr viņa sejā varēja redzēt, ka viņš tūlīt piekāpsies.
"Vai tad tas ir tik tālu?"
"Īsti nē, vienkārši ir pārāk karsts. Pats ezers ir tikai kādas desmit, piecpadsmit minūtes ar riteni."
Satoru, kurš pirmstam vibrēja ar enerģiju, aprāvās. Viņš pakasīja galvu, un paskatījās sānis.
Suguru sarauca pieri: "Kas ir? Tomēr par tālu?"
Viņš atbildē klusi kaut ko nomurmināja, aizsegdams sejas apakšējo daļu ar plaukstu.
"Satoru, es tevi nedzirdu."
"Es teicu, es nemāku braukt ar riteni…" vaigu sārtums bija redzamspat caur mēģinājumiem to noslēpt. Viņš joprojām atteicās skatīties otras puisim sejā. Tā vietā viņa acis lēkāja pāri plauktiem, sienām un grīdai. Viņš nekad nebija redzējis Satoru šādi kaunamies.
"Ak, Satoru, tas nekas," viņš automātiski steidzās viņu mierināt. Redzēt parasti iedomīgo pusaudzi šādā stāvoklī likās nepareizi, "mēs varam braukt kopā. Tu zini, kā ar moci."
Suguru nepiederēja nekāds glaunais veļuks - tas bija diezgan vecs un nedaudz čīksošs, bet brauca normāli. Tam bija divas roku bremzes, no kurām viena nedarbojās, tomēr sēdeklis bija ērts. Suguru, protams, vadījā, bet Satoru apsēdās uz bagāžas nodalījuma, pieturēdamies pie otra puiša.
Pirmās pāris minūtes Satoru bija sasprindzis. Viņa ķermenis bija stīvs, un viņš grābās otra puiša kreklā ar nevajadzīgu spēku. Drīz vien viņš atslāba.
"Šis ir gandrīz kā taksometrs," viņš noteica, atlaisdams vienu roku, lai izbrauktu ar to caur saviem matiem. Tie plīvoja vējā. Arī Suguru mati tā darītu, ja viņš nebūtu tos sataisījis pirms iešanas ārā. Tā bija laba izvēle - šādi tie nepūtās sejā.
"Vai tas nozīmē, ka tu man arī maksāsi par braucienu?"
"It kā mana klātbūtne nebūtu vislabākā atlīdzība."
Suguru iesmējās: "Un kā tad ar dzeramnaudu? Vai tas nozīmē, ka man būs ekstra laiks ar tevi?"
"Kāds tev vēl ekstra laiks? Tu gribi ko? Lai esmu tev blakus astoņas dienas nedēļā?"
"Nē, nē, pietiks ar visu manu dzīvi."
"Tā taču ir pamata cena," viņš ieķiķinājās, pirms viņš apmeta rokas ap Suguru kaklu, nedaudz izsisdams viņu no sliedēm. Ritenis nogrīļojās, bet nenokrita, "no manis tu neizbēksi arī, kad jau būsi kapā, Suguru!"
"Ak, tātad tev šķiet es nomiršu pirmais?"
**
Ezera malā nebija citu cilvēku, tikai koki, kukaiņi un ūdenī atspīdošie saules stari. Sienāži sisināja un putni dziedāja, un velosipēda ķēde čīkstēje, lūgdamās, lai to ieeļļo.
Suguru atstutēja riteni pret resnu kļavu.
"Te ir tik tukšs. Vai tad nevienam citam neprasās peldīti?" Satoru prasīja vilkdams nost kreklu. Suguru sāka pētīt zemi.
"Otrā ezera pusē ir pludmale, tur gan jau ir vairāk cilvēku," viņš atbildēja, pats sākdams pogāt vaļā savu blūzi, "bet mēs paliksim šeit. Tas ir baigi tālu, un te tāpat ir labi, ja tiek pāri niedrainajam krastam."
Kad abiem mugurā bija palikušas tikai peldbikses, bija laiks līst ūdenī. Satrou pirmais ieskrēja ezerā. Viņš steidzīgi iemetās iekšā tādā kā puslēcienā, izraisīdams šļakatas un saslapinādams visu savu ķermeni.
Viņš izdvesa relaksētu elsu, acīmredzami atsvaidzinājies: "Nāc šurpu, šeit ir tik labi."
Suguru tikmēr uzmanīgi kāpa pāri nolaustajām niedrēm, censdamies nesadurt pēdas: "Pagaidi taču, nejau mums visiem ir bezgalība."
Satoru acis iepletās, viņa sejā pārādījas smaids, un Suguru gandrīz vai varēja redzēt iedgetu spuldzīti virs viņa galvas. Viņš piecēlās kājās, un pusskrējienā tuvojās Suguru.
"Es nezinu ko tu darīsi, bet atšujies," viņš rotaļīgi iedūra pirkstgalus Satoru krūtīs, "tu esi pilnīgi slapjš."
"Idiot, tu esi šeit, lai peldētu," Satoru pienāca viņam tieši blakus. Pēkšņi rokas saķēra viņa vidukli, un pacēla viņu gaisā. Suguru krūtis saskārās otra puiša ķermeni. Viņš nedaudz saspringa no pēkšņās saskares ar vēso ūdeni.
"Ko tu dari?!" viņš izsaucās, apķerot Satoru kaklu stabilitātei.
"Es tev pārnesīšu pāri tām stulbajām niedrēm," viņš atbildēja, ejot dziļāk ezerā, "kā tu pats teici, bezgalība man palīdz."
Suguru acis pievērsās Satoru sejai. No augšpuses varēja redzēt pāri viņa saulesbrillēm. Debesu zilas acis skatījās viņam garām, raudzīdamās, kad beigsies niedrotais gabals. Protams, lai gan izskatījās, ka Satoru neredz Suguru acīmredzamo blenšanu, nekas neizbēga viņa sešas acis.
Otra puiša acis strauji pavērsās uz augšu, urgjoties tieši viņa dvēselē. Lai gan pēc pieredzes viņš to jau zināja, nekas nebija tik intensīvs kā Satoru skatiens tieši acīs. Viņš redzēja viņam cauri, burtiski, atlasot katru atsevišķu atomu. Dažkārt viņš prātoja, ka tik tās neredz viņam cauri mazāk tiešā nozīmē. Ka tik tās neredz katru viņa domu un nervu impulsu, un visas emocijas, kuras viņš izjūt.
Satoru viņu nolika uz zemes. Laikam viņi jau bija pāri niedru sākumam. Suguru pat nebija pamanijis.
"Suguru-" viņš iesāka, bet aprāvās pārsteigumā, kad otra puiša roka strauji pacēla viņa saulesbrilles. Viņš ātri samiedza acis pēkšņās gaismas dēļ, bet drīz vien tās atkal atvēra. Suguru violetās acis vērās viņā, emociju pilnas. Tās izteica pilnus teikumus tikai ar skatienu, un Satoru cerēja, ka viņa acis atbild. Pirmo reizi esot ar Suguru viņam trūka vārdu. Viņš vienkārši jujta pārāk daudz.
Suguru atlaida saules brilles, atstutēdams tās uz Satoru pieres. Viņa pirkstagli noglaudīja viņa deniņus, apstādamies nedaudz virs vaiga. Satoru nebija drošs, vai viņš var dzirdēt Suguru sirdspukstus, vai vienkārši paša sirds sitās pārāk skaļi, tomēr efekts bija tāds pats - visas domas bija izklīdušas no prāta, palika tikai ritmiska bungāšana.
"Satoru," viņa blass nočukstēja, intīmāk nekā parasti. Viņa skatīns noslīdēja uz Satrou lūpām, kas bija nedaudz pavērtas un ļoti aicinošas.
Viņi abi pilnīgā sinhronizācijā paliecās uz priekšu, un drīz vien viņu lūpas saskārās. Pats skūpsts bija lēns un maigs, kā filmās, kuras viņi tik bieži skatījās kopā. Suguru lūpas garšoja pēc kafijas, kas normāli Satoru īsti negaršoja. Šī reize bija izņēmums.
Pēc pāris sekundēm Suguru atvēra acis, un turpināja skatīties uz Satoru. Viņš bija nosarcis un viņa acis joprojām raudzījās uz viņa lūpām. Viņš neko neteica, kas bija nedaudz neierasti. Suguru vienīgi varēja cerēt, ka tas ir labs klusums.
Viņi abi stāvēja iemieti kā statujas, kamēr apkārtēja pasaule turpināja kustēties. Vēja šalksts pūtās cauri koku lapām, un parasti Suguru par to neko nedomātu, bet šoreiz tā likās kā klusa mūzika. Kaut kur tālumā ieķērcās putni.
Pēkšņi Suguru šķita, ka viņš saklausīja cilvēku balsis. Arī Satoru tās šķietami dzirdēja, jo viņi abi uzreiz atlaida viens otru vaļā, un pakāpās soli nost. Abi acu pāri skenēja apkārtni, meklēdami runātājus.
Drīz vien balsis attālinājās, liecinot, ka tie bija vienkārši garāmgājēji. Suguru paskatījās uz Satoru, kurš pārsteidzoši kautrīgi raudzījās pretī. Viņš bija sakrustojis roku, un viena no tām daļēji aizsedza viņa lūpas. Pats Suguru nebija īpaši labāks, kasot savu pakausi un durot nagus sev plaukstā.
"Tātad," Satoru pacēla roku augstāk, cenšoties noslēpt sārtos vaigus, "vai mēs, tu zini… turpinām?"
"Tu vēlies?"
Viņš pamāja ar galvu. Suguru viņu ievilka vēlvienā skūpstā.
**
Atlikusī vasara paritējā steigā. Satoru ciemoties galu galā palika ilgāk kā pilnu mēnesi - teju visu viņu brīvlaiku. Viņi darīja visu to, ko parasti - skatījās sliktas (un šad tad pārsteidzoši labas) filmas uz DVD, spēlējās ar Ai, rotaļīgi lauzās viens ar otru, peldējās un pļāpāja, tikai ar kādu apslēptu skūpstu pa vidu. Sākumā Suguru nespēja izlemt, vai pēc atgadījuma ezerā gulēt tik cieši blakus bija grūtāk vai vieglāk. Tas jau pirms tam likās ārkārtīgi intīmi, un efekts tikai pastiprinājās, tomēr uz nedēļas beigu pusi izdevās jau pierast.
Satoru mīlēt bija tik elementāri kā elpot. Un, lai arī cik elpas vilcienus tu veic, tu to turpināsi darīt, jo skābekļa jau gan nekad nevar būt par daudz.
"Tiekamies skolā, tad?" viņš stacijā teica skatoties kā vilciens piebrauc.
"Jā," Suguru atbildēja, "es minu, ka paies pus diena pirms mūs abus aizsūtīs kādā misijā. Brīnums, ka mēs ne reizi neesam nekur izsaukti."
"Tas tāpēc, ka Jaga cenšās mums pieredzēt vismaz dažus jaunības priekus, pirms mēs iekrītam agrā kapā. Deru, ka mūs sūtīs darbā līdz ko spersim soli skolā."
Suguru klusi pasmīkņāja: "Zini, vismaz ja es nomiršu, es būšu apglabāts tev blakus."
"Mums abiem jāatjauno testamentstad laikam," Satoru apķēra viņa kaklu, ievilkdams viņu ciešā apskāvienā. Vilciens bija jau piebraucis, un bija laiks doties.
"Nu, labi," Suguru noteica, papliķēdams viņam pa muguru, "tiekamies!"
"Tiekamies!"
Ar pēdējo mājienu, viņš nozuda vilciena vagonā.
**
Arī šogad Suguru ielavīja Ai kopmītnēs. Ir neskaidrs, vai to vispār var saukt par lavīšanu. Viņš ir gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka gan Jaga, gan direktore zin, ka skolā dzīvo kaķis, un nav jau tā, ka būtu grūti izdomāt, kam tas pieder. Džudžutsu vidusskola neizcēlās ar lielu audzēkņu skaitu.
"Nu, čau, draudziņ," Šoko papaijāja kaķi. Ai bija pietecējis sasveicināties, ieraugām sen neredzēto paziņu, "cerams, ka Godžo un Geto nav tevi nomocījuši pa brīvlaiku."
Suguru iesmējās, bet viņa sirds sāka skriet. "Kā tu zināji, ka viņš ciemojās?" viņš prasīja, neizrādot stresu savā sejā.
"To nav grūti uzminēt," viņa pacēla galvu, paskatoties uz Suguru, "jūs abi esat kā ar līmi salīmēti. Jūs nevarētu uz diviem mēnešiem atraut vienu no otra cenšoties."
Pēkšņi no mugurpuses izskanēja sveša balss: "Nanami, paskaties! Ir ieradušies vēl skolēni!"
Gaitenī, kas savienoja virtuvi un guļamistabas, stāvēja svešs zēns. Viņa melnie mati bija kārtīgi apgriezti un saķemmēti. Viņš bija tērpies t-kreklā un pidžammbiksēs - diezgan loģiski, Suguru vilciens izbrauca agri -, bet viņa seju rotāja plašs smaids. Tāds, kurš statistiski nespēja piederēt kādam, kurš tiko izkāpa no gultas.
"Vēlāk," no kādas guļamistabas atsaucās kāds, visticamāk, Nanami, "ir pārāk agrs šim. Vēl ir stunda līdz skolai. Es guļu."
"Tad, laikam es šo darīšu viens," viņš ievilka elpu un atnāca uz virtuvi. "Labdien! Es esmu Haibara Ju, pirmais kurss!" viņš dziļi paklanījās. Šoko iespurdzās no puiša entuziasma.
"Esmu Geto Suguru," viņš arī paklanījās, tomēr ne tik dziļi. "Prieks iepazīties!"
"Jūs arī!"
Suguru pamirkšķināja: "Droši uzrunā mani ar 'tu.' Esmu tikai gadu vecāks par tevi."
"Tiks darīts!" viņš atsaucās, it kā uz pavēli. Viņš pavērsās pret Šoko: "Un kā sauc jūs?"
"Ierei Šoko," viņa knapi apslēpa smīnu.
"Prieks iepazīties, Ierei!" viņš vēlreiz klanījās, tik pat dziļi kā pirmstam.
"Vienkārši Šoko."
Haibara pamāja ar galvu, un klanījās atkal: "Prieks iepazīties, Šoko."
Viņa ieķiķinājās: "Neuztver šo nepareizi, bet tieši kāpēc tu esi tik aizkustināts?"
Haibara piecēlās stāvus, pakasīdams pakausi: "Ak, redziet, es tikai pirms dažām nedēļām uzzināju par šo visu šamanismu. Salīdzinājumā ar mani, jūs jau esat pilnīgi eksperti."
Suguru papliķēja viņam pa muguru: "Es zinu kā tu jūties. Es pats neesmu no šamanu klana."
Puiša acis iemirdzējās, un viņa mute atkrita vaļā: "Tiešām? Skolotājs teica, ka visi otrā kursa studenti ir ārkārtīgi spēcīgi!"
Viņš pasmīnēja: "Njā, tas arī tiesa."
Haibaras žoklis atkrita vaļā: " Wow , tas ir tik stilīgi! Tev liekas, varēsi man kādreiz kaut ko pamācīt?"
"Droši," viņš devās durvju virzienā, "tikai ne tagad. Brokastis mani sauc."
**
"Ko tu domā par sīkajiem?" Satoru viņam prasījā pa ceļam uz kino, dzerdams limonādi, kas bija pārāk salda. (Suguru zināja pēc pieredzes.)
"Haibara ir jauks puisis. To otru, kā bija?" viņš pielika pirkstus pie zoda, "Nanami? Nu, neesmu viņu vēl saticis."
"Viņš ir kaut kā baigi īgns. Kad es viņam piedāvāju savu kompāniju pusdienās, viņš mani atšuva."
Suguru iespurdzās: "Jā, un tas pilnīgi noteikti ir viss konteksts."
"Ak, Suguru!" viņš pārlieku dramatiski nopūtās " Vai tu saki, ka es speciāli viņu kaitināju? Kāda nodevība!"
"Bet arī, runājot par Nanami," Satoru pats sevi pārtrauca, "viņa mati ir kaut kādi baigi smieklīgi."
"Satoru, tu esi sirms ."
"Jā, bet seksīgā veidā! Vai tad tev nepatīk?" viņš aptinās ap viņa roku. "Tu zini, tā kā princim Dimantam no Sailor Moon . "
"Es nezinu, kas viņš ir," Suguru noglāstīja Satoru matus, "es neesmu redzējis Sailor Moon. "
"Tu kas ?!"
**
"Lai tu zinātu," Satoru teica, kamēr viņi sēdās savās vietās, pašā kino aizmugurē, "pēc šī mēs abi totāli skatāmies Sailor Moon . Tā ir klasika! Tas ir gandrīz kā neskatīties Gibli filmas."
"Nu tas jau ir nedaudz pārāk traki. Katrs ir redzējis vismaz kādu Gibli filmu."
"Jā, tāpat kā katrs ir redzējis Sailor Moon ! Ko tad tu skatījies bērnībā?"
"Šausmenes."
Satoru sejā izveidojās grimace: "Tiešām? It kā ar dzīvi nebūtu pietiekami."
"Es tās sāku skatīties, kad es sāku redzēt lāstus," viņš nodūra acis uz leju, rūgti smaidīdams, "sākumā es sevi pārbiedēju tā ne pa jokam. Bet ar laiku, es tajās atradu tādu mājīgu sajūtu."
"Es to nesaprotu," Satoru pameta gaisā popkorna gabalu un noķēra to ar savu muti, "es nekad neskatītos filmu, ja tā ir par kaut ko, par ko es nevēlos domāt."
"Ja tev ar to jādzīvo visu savu dzīvi, tu nevari vienkārši izbeigt par to domāt. Labāk pie tā pierast. Ja nē, man liekas es sajuktu prātā."
**
"Šī filma…" Suguru nopūtās, "nebija tā labākā."
"Tā bija absolūti šausmīga," Satoru viņam piebalsoja, "viņi laikam visu budžetu iztērēja uz smukajām aktrisēm."
"Reāli."
Ārā bija paspējis jau satumst, līdz filma beidzās. Tomēr ārā vēl bija silts, arī bez saules staru kutelēšanas, tāpēc iet mājās nebija problēmu. Iela bija klusa. Šad un tad garām pagāja kāds vientuļš garāmgājējs, bet pārsvarā viņi bija vienīgie divi.
"E, Suguru," Satoru pabakstīja viņa muguru, un tad norādīja uz mazu veikaliņu, "tam skatlogā ir DVD diski. Ieejam? Varbūt šovakar uzspēsim paskatīties arī kaut ko mazāk sūdīgu."
"Vai tas vēl ir vaļā? Ir jau gandrīz desmit."
"Nu, izskatās."
Mazā bodīte tiešām bija vaļā. To vadīja viens vecs vīrs, kurš, pat ar visiem zilajiem lokiem zem acīm sagurušo stāju, šķita laimīgs par klijentiem. Izrādījās, viņš tirgoja DVD diskus, kasetes un videospēles.
"Suguru, paskaties! Viņiem ir visas Sailor Moon sezonas!"
"Nu, ja tik ļoti vēlies to skatīties, tad labi, pērc tik nost."
Satoru paņēma pirmās divas sezonas. "Es citu dienu nopirkšu pārējās," viņš noteica, "man nav tik daudz naudas līdzi."
Suguru tikmēr pārlaida acis šausmeņu plauktam, meklēdams pazīstamus nosaukumus.
"Kura ir tava mīļākā?" Satoru nostājās viņam blakus.
"Kas?"
"Nu, mīļākā šausmene. Ja tev tāda ir."
Viņš pasmaidīja: "Tās šeit droši vien nav, ņemot vērā, ka neviens par to nav pat dzirdējis. To sauc Svešas Acis - tā ir par sievieti, kuru apsēž dēmons, kamēr viņa ir iesprūdusi savā ķermenī kā skatītājs. Tā vairāk vilka uz psiholoģisko šausmu pusi."
"Pārdevējs ierunājās ķērkstošā balsī: " Svešas Acis no 87. gada, pareizi?"
Suguru strauji apvērsās, plaši smaidīdams: "Tieši tā! Vai jums tā ir?"
Pārdevējs pamāja ar galvu: "Jā. Divi eksemplāri atlikuši."
Suguru beigās nopirka vienu no tiem. Viņam mājās arī bija DVD disks Svešajām Acīm, bet tas jau bija nedaudz saskrāpējies un mēdza raustīties. Vēl viena kopija nenāks par sliktu.
Ar svaiem DVD diskiem, abi turpināja ceļu mājup. Lai gan bija jau nakts, Suguru vispār nejutās noguris. Viņš jutās kā tiko pamodies bērns, kuram vēl visa dzīve ir priekšā.
"Zini, kura vieta man patika Svešajās Acīs ?" viņš ierunājās, pavērsdams skatienu uz zvaigznēm, "ir šī aina, kurā galvenā varone skatās kā dēmons skūpstās ar viņas vīru. Tas pats par sevi ir ārkārtīgi šausmīgi, tomēr viņas vīrs saprata, ka tā nav viņa. Tas bija kā jauks romantisks moments, pa vidu visai melanholijai."
"Protams, ka viņš saprata," Satoru arī pacēla galvu, "viņš nu gan būtu slikts vīrs, ja viņš nevarētu pamanīt, ka kāds ir aizvietojis viņa sievu."
"It kā tas būtu tik vienkārši. Ar laiku cilvēki mainās, un tas notiek palēnām. Nelielas izmaiņas uzvedībā ir tik nemanāmas, ka nav pat pamats aizdomām."
"Suguru, ja tevi apsēstu dēmons es to noteikti pamanītu. Tavas sejas izteiksmes un ķermeņa valoda ir kā iegrebti manā prātā," viņš lūkojās tik dziļi Suguru acīs it kā viņš mēģinātu tajās noslīkt, "tu esi vairāk par savu ādu. Es esmu pavadījis ar tevi tik daudz laika, ka es nevarētu nepamanīt visas mazās, savādās izmaiņas. Lai dēmoni imitē cik tie vēlās - mana dvēsele vienmēr atpazīs tavējo."
Suguru nebija drošs, vai Satoru bija beidzis savu runu - viņš sagrāba viņu aiz apkakles un noskūpstīja.