Chapter Text
Kad Suguru bija vienpadsmit gadi, viņa mamma viņam dzimšanas dienā uzdāvināja kaķēnu. Viņš jau pāris gadus centās pārliecināt savus vecāks turēt kādu mājdzīvnieku. Viņš cerēja, ka nomierinoša mīluļa klātesamība varētu nomierināt viņa domas, kas sāka trakot katru reizi, kad viņš sadzirdēja neatpazīstamu troksni. Pēdējais ko viņam vajadzēja bija viens no tiem briesmoņiem viņa mājas.
Suguru joprojām nebija drošs, vai savādie mošķi bija halucinācijas vai īsti. Viņa vecāki un klasesbiedri, un psiholoģe neviens tos neredzēja, bet tie varēja mijiedarboties ar dažādiem objektiem. Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja vienu no tiem pirms pāris gadiem, viņš uzgāza tam virsū savu skolas solu. Tas bija vārgs, divkājains radījums, kurš atgādināja humanoidu banānu, aptuveni metru garš. Tas saplaka zem sola svara. Suguru jutās atvieglots uz mirkli, pirms skolotāja pieskrēja klāt, prasīdama, kas atgadījies. Drīz vien viņš aptvēra, ka viņš vienīgais bija saskatījis šo briesmoni.
Sākumā pieaugušie vainoja maza bērna plašo iedomu pasauli. Nebija nedzirdēts par iedomu draugiem, briesmoņiem zem gultas un citām izpausmēm. Protams, ka Suguru no tā izaugs, vai ne?
Vecāki joprojām ticēja, ka viņš drīz no tā izaugs, bet pats Suguru vairs nebija tik pārliecināts. Kopš tās dienas, kad apgāza solu, viņš dažādas, citiem neredzamas radības pamanīja visdažādākajās vietās: uz ielas, rotaļlaukumā, veikalā, visbiežāk skolā. Pat tagad, tās nebija zudušas. Mammai un tētim viņš tos vairs nepieminēja, tikai psiholoģeji, pie kuras tēvs viņu pierakstīja pagājušogad.
Viņš blenza uz melno kaķenīti savās rokās ar smaidu sejā. Tas bija daudz glītāks par kaķveidīgo briesmoni, kuru viņš pagājušomēnes redzēja guļam skolas pagalma smilšukastē.
"Manas kolēģes kaķenei piedzima trīs mazuļi," mamma stāstīja, vērodama dēla reakciju uz dāvanu, "viņa piedāvāja vienu pārdot par lētu cenu. Visi jau bija izpirkti izņemot šo jaukumu."
Apskatot radībiņu, Suguru saprata kāpēc. Kaķēnam bija viena, spilgti zila acs, bet otra bija cieši aizžmiegta ciet. Tas bija kroplis.
"Vai viņai ir vārds?"
Māte pasmaidīja: "Ak, nē. To tu vari pats izlemt."
"Ai. Viņu sauks Ai ."
**
Pēc vetārsta apmeklējuma, izrādījās, ka Ai tomēr ir nevis viņa , bet viņš . Lai gan kaķim tika dots meitenīgs vārds, viņš jau atsaucās uz jauno vārdu, tādēļ mainit to bija par vēlu. Suguru arī nebija liela vēlme to pārmainīt. Tas kaķēnam piestāvēja.
Suguru bija pieķēries runcim. Viņš ļāva tam gulēt sev blakus gultā, vakaros sāka klusām tam stāstīt par savu dienu, līdz viņš ar Ai runāja katru dienu, katru brīdi, kad viņš bija tuvumā. Un likās, ka Ai arī saprata, ko Suguru saka. Viņš mierinoši glaudās tuvāk sliktās dienās, šķietami cenšoties iepriecināt savu saimnieku. Kad viņš strīdējās ar vecākiem, arī kaķis šņānca uz viņiem, dusmīgi luncinādams asti. Suguru pirmo reizi bija ieguvis labāko draugu.
Nav tā, ka viņš speciāli bija vientuļnieks, bet tuvu draugu Suguru nekad nebija bijis. Viņš bija pieklājīgs un šarmants, ar klasesbiedriem viņš bija labās noskaņās. Jau sen viņš iemācījās skatīties citiem sejā, nevis uz mošķiem, kas lidinājās aizmugurē vai sēdēja uz pleciem. Tie parasti bija ļoti mazi, šķietami, nevainīgi, tomēr tie bija tur. Varbūt to nepārtrauktā klātbūtne traucēja Suguru satuvināties ar skolas draugiem, varbūt tas bija kas cits, bet viņš labāk izvēlējās vienatni, nevis vienaudžu klātbūtni. Tagad Suguru vienatne iekļāva arī Ai.
**
Pēc pamatskolas izlaiduma briesmoņi joprojām nebija izgaisuši. Pie psihologa Suguru pārtrauca iet jau pāris gadus atpakaļ, izlemdams, ka tas ir bezjēdzīgi. Liekas izmaksas, liekas raizes vecākiem, lieka laika tērēšana. Viņš pats sadzīvos ar saviem dēmoniem. Viņa mātei un tēvam nav jāzin, ka halucinācijas nekur nav izzudušas. Lai viņiem ir mierīgs prāts. Suguru var viņus aizsargāt no visiem nezvēriem.
Atnākot mājās no pārtikas veikala, māte viņu apturēja priekšnamā.
"Suguru," viņa čukstēja, "tevi atnācis satikt kāds džentlmenis. Viņš vēlās, lai tu mācis viņa privātajā skolā Tokijā."
Viņa acis iepletās.
Iegājis dzīvojamā iestabā, viņš redzēja, par kuru mamma runāja. Tur sēdēja tumšādains vīrs ar bārdiņu melnā uniformā.
"Labdien," viņu uzrunāja.
"Labdien," viņš atbildēja, apsēsdamies pretim otram vīram.
"Tu esi Geto Suguru, vai pareizi?"
"Jā."
"Priecājos iepazīties. Mans vārds ir Jaga Masamiči. Esmu skolotājs Tokijas džudžutsu vidusskolai. Konkrētu iemeslu dēļ, es vēlos, lai tu nākamajā mācību gadā pievienojies mūsu skolai."
"Un kāpēc vēlaties tieši mani?" viņš prasīja ar savu pieklājīgāko smaidu. Lai gan atzīmes viņam nebūt nebija sliktas, viņš nebija piedalījies nekādos konkursos, kas izceltu viņa zināšanas. Jagas Masamiči parādīšanas bija savāda, ja ne aizdomīga.
"Geto, vai tu zini kas nolādēti gari?"
"Nē," viņš godīgi atbildēja, tomēr varēja iedomāties, ka nekas labs tas nav.
"Katru gadu Japānā pazūd vai neizskaidrojami iet bojā aptuveni 10 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa no šiem gadījumiem notiek negatīvas enerģijas, kas izplūst no cilvēkiem mums apkārt. Tos sauc par lāstiem. Ar laiku tie iegūst fizisku formu, kļūstot par nolādētiem gariem. Pieļauju, ka tu tos esi redzējis savā apkārtnē. "
Suguru smaids izgaisa. Viņš intensīvi blenza pretim Jagam ar saraugtu pieri: "Jūs sakāt… tātad tie ir īsti? Tie briesmoņi?"
"Tieši tā. "
"Džudžutsu vidusskolā mēs mācamies kontrolēt nolādēto enerģiju, lai iznīcinātu lāstus. Arī tev ir iespēja mums pievienoties."
"Bet es nesaprotu… kāpēc es tos varu redzēt, bet neviens cits ne?"
"Spēja redzēt lāstus nepiemīt kuram katram. Cilvēkus, kuri var sauc par šamaņiem. Iespējams, ka kāds tavs sens pirmstecis arī bijis šamanis, iespējams tu esi pirmais savā ģimenē. Ievērojām, ka šajā apvidū pēdējo gadu laika uzradies daudz lāstu, kas parasti signalizē par jauna šamaņa enerģijs attīstību. Daži no viņiem arī pēkšņi izgaisa. Vai tā bija tava darīšana?"
Suguru vilcinājās atbildēt. Viņš nezināja, vai to uztvers par labu vai sliktu lietu. Jaga to uztvēra kā apstiprinājumu.
"Tieši kā tu to izdarīji?"
"Nu," viņš iesāka, "es varu tos apēst."
"Apēst?" viņš pacēla uzacis.
"Jā. Tie pārvēršās mazās bumbiņās, aptuveni tenisa bumubiņu izmērā. Es tos apēdu, un tad man piemīt spēja likt tiem darīt to ko es vēlos."
Jaga šķita iegrimis pārdomās. Viņš rauca pieri un skatījās grīdā ar nefokusētām acīm.
"Vai tu varētu to nodemonstrēt?"
"Labi," viņš piesauca mazu lāstu, kuru pirms pāris dienām savāca ejot garām aptiekai. Tas bija sīks, seškājains, brūngans radījums ar snuķi un vienu aci.
"Es redzu… " Jaga pieskārās zodam. "Vai tu vari likt tam aiziet līdz grāmatu plauktam?" viņš norādīja uz skapi, kurš atradās pāris soļu attālumam. Suguru paklausīja. Maziņais gars lēni, bet pārliecināti aizčāpoja uz norādīto vietu.
"Skaidrs," skolotājs noteica. "Tev ir daudz potenciāla."
"Tātad jūs mani pieņemat?"
"Man vēl jāaprunājas ar direktori, tomēr viņa nav īpaši piesējīga. Džudžutu vidusskolai noder katrs Šamanis. Ja prasi man, tu jau esi tik pat kā pieņemts."
Jaga Masamiči devās savā ceļā, apsolot rakstīt, lai apstiprinātu Suguru pieņemšanu skolā. Māte viņam iedeva līdzi kukulīti cepumu, kurus bija gatavojusi virtuvē viņu sarunas laikā.
Kad durvis aizvērās, matē viņu taujāja: "Nu, Suguru? Ko viņš stāstīja?"
"Izrādās, es esmu burvis, māt."
**
"Nu, Jaga, kāds tad bija puika?" direktore, Kugisaki Jošiko.
"Viņš obligāti jāpieņem," paziņoja Jaga, "viņa nolādētā tehnika ir spēcīga. Ja mēs atstātu viņu savā nodabā, tas nebeigtos labi."
"Ja tu tā saki," viņa atspiedās uz balkona malas."Varbūt vajadzēja pašai aizbraukt paraudzīties. Sen neesmu bijusi atpakaļ laukos. Manai mazmeitai ir jau trīs gadi tagad…"
"Vai viņa var redzēt lāstus?" viņš interesējās.
"Nē," Kugisaki atbildēja, "bet tik agri parasti jau neko neredz. Ja izrādīsies, ka viņa ir Šamane, tāpat kā es esmu, tad es došos atpakaļ. Šamaņu bērnnus nevar atstāt vienus. Viņi sajūk prātā."
**
Suguru ieradās Džudžutsu vidusskolā. Jaga bija atsūtījis viņam skaidras instrukcijas kā tur nokļūt, kas iekļāva konkrētus vilcienu un metro laikus, kā arī ielas, caur kurām jāstaigā. Pati skola atradās nomaļā Tokijas rajonā, kas viņam kā lauciniekam likās daudz mazāk nomācošs.
Skolas galvenš ēkas priekšā tik pat kā neviena nebija, lai gan tā bija milzīga.
Vienīgi uz kāpnēm sēdēja kāda meitene, kura likās aptuveni viņa vecumā. Viņas brūnie mati sniedzās nedaudz virs viņas pleca, padarot tos nedaudz īsākus par paša Suguru matiem, kurus viņš bija sācis audzēt pirms gandrīz gada. Zem acīm viņai bija tumši loki, it kā viņa nebūtu baudījusi labu nakts miegu vairākas dienas. Meitene šķita nogarlaikota, skatāmies kaut ko savā telefonā. Vienā lūpu katiņā bija iestarpināta iedegta cigarete, no kuras gaisā virmoja dūmu spirāle, pakāpeniski izgaistot. Suguru nebija drošs vai viņš vēlās prasīt viņas palīdzību atrast savu klasi, vai Jagu, vai burtiski jebko. Nebija lielas vēlmes atstāt sliktu pirmo iespaidu uz skolotājiem, sākot tusēt ar savādiem tipiem.
Tomēr izrādījās, ka tā nav Suguru izvēle, jo meitene pacēla acis no mobilā telefona un ieraudzīja viņu pirmo. Viņa ar diviem pirkstiem pieturēja cigareti, skatīdamās viņam tieši virsū: "Tu esi jaunais pirmkursnieks, ja? Kā tevi sauca? Geto Subaru?"
"Geto Suguru, patiesībā," viņš izlaboja, "priecājos iepazīties."
"Jā," viņa piecēlās stāvus. Izrādās viņa bija īsāka, nekā izskatījās, "es esmu Šoko, mēs būsim vienā klasē. Jaga paprasīja, lai es tevi sagaidu. Tagad seko man."
Viņš tā arī darīja. Šoko neko neteica, un viņš sekoja viņas piemēram, klusām tipinot viņai aiz muguras.
"Jaga," viņa atrāva vaļā kādas klases durvis, nemaz nepieklauvējot. Viņa pārliecināti iesoļoja iekšā, un Suguru viņai nepārliecināti, lēni sekoja, "viņš ir šeit. Vai es tagad varu braukt uz Šibuju?"
"Droši," viņš piecēlās kājās no sava galda. Līdz ko Šoko bija nozudusi momenta laikā, skolotājs pievērsās Suguru: "Redzu,ka esi ieradies. Laipni lūgts Džudžutsu vidusskolā. Šī telpa kādu laiku būs tava klase, vismaz kad mēs mācīsimies teorētiskos mācību priekšmetus."
"Vai drīkstu paprasīt jautājumu?"
"Protams."
"Vai mēs klasē būsim tikai divi cilvēki?" viņš nopētīja tikai divus novietotos solus, kas skumīgi tupēja klases vidū. Dodoties uz skolu Tokijā, viņam nebija radies iespaids, ka viņam būs mazāk klasesbiedru, kā mazajā lauku skoliņā, kurā viņš bija mācījies visus iepriekšējos gadus.
"Ak, nē," Jaga attrauca, "rīt vajadzētu ierasties vēl vienam skolēnam. Jūs būsiet trīs."
Tas nebija nedzko labāk. Nav liela starpība, vai klasē ir divi vai trīs bērni. Tomēr, no gaišās puses, vismaz nevajadzēja uztraukties par kopmītņu dalīšanu.
Jaga tieši grasījās vest viņu uz guļamtelpām, tomēr viņi tika pārtraukti.
"Šī ir tā pirmkursnieku klase, vai ne?" bez nekādas pieklājības drupatas balsī ierunājās pusis, kurš stāvēja puspavērtajās durvīs. Viņš pacēlā galvu: "Ak, jā. Vecais vīrs arī ir šeit. Tad jau jābūt īstajai vietai."
Jaga viņu uzrunāja: "Tu esi ieradies agrāk nekā plānots."
"Kam negadās," viņš atspēra durvis vaļā, un steidzās apsēsties uz viena no soliem. Viņš pilnīgi ignorēja Suguru, nedodot viņam ne mirkli uzmanības. Viņš brīnijās vai šis džeks vispār zin, kas ir manieres.
"Vari uzreiz kāpt nost," Jaga noteica, nedaudz raukdams pieri, "es tieši taisījos parādīt tavam klasesbiedram, kur atrodās kopmītnes. Tev arī jānāk."
Suguru izmantoja iespēju sevi iepazīstināt. Lai arī cik ļoti šis čalis viņu besīja, viņi tomēr būs vienā klasē. Vienā klasē, kurā būs tikai vēl viens cits cilvēks.
"Mani sauc Geto Suguru, priecājos iepazīties," viņs paklanīja galvu.
"Mani sauc Godžo Satoru, bet tu droši vien to jau zināji."
Viņš kārtīgi nopētīja Godžo. Viņš bija iskatīgs - garš, slaids, bāls. Viņa galvu rotāja baltu matu mudžeklis, kas atbilda viņa, šķietami, brīvajam garam. Uz deguna viņam bija uzmauktas apaļas, melnas saulesbrilles. Lai gan viņa izskats bija īpatnējs, Suguru nezināja, kas viņš ir.
"Tu esi mūziķis vai kas?"
Godžo sastinga, un, lai gan viņa acis slēpās aiz melniem stikliem, Suguru zināja, ka otrs puisis uz viņu blenž.
"Tu joko? Vai arī kauties gribi?" viņš škiti pārsteidzoši nopietns. Kas viņš ir, kaut kāds izlutināts bērns?
"Es godīgi nezinu kas tu esi."
"Geto nav no šamaņu ģimenes," Jaga skaidroja. Ak, tātad Godžo nebija parasta slavenība. Viņš bija burvju slavenība.
"Jebkurā gadījumā," Jaga pārtrauca otru puisi, pirms viņš paspēja jebko pateikt, "dodamies. Jums abiem darētu nolikt mantas malā."
**
"Suguru, vai vēlies dzīvot blakus istabās?"
"Nē," viņš atcirta, "un nesauc mani par Suguru." Godžo nezināma iemesla dēļ bija pilnīgi apvērsis savu attieksmi, un tagad sekoja Suguru apkārt kā neatlaidīgs kucēns. Viņš nevarēja aptvert kādēļ otrs zēns viņam tik ļoti bija pieķēries. Nav pat tā, ka Suguru izturējās īpaši jauki pret viņu.
"Kāpēc ne? Man patīk tavs vārds. Suguru." Viņš apmeta roku viņam ap plecu: "Un tu, ja vēlies, vari saukt mani par Satoru."
Viņš turpināja muldēt visu ceļu līdz kopmītnēm, kuras, paldies Dievam, neatradās tālu. Viņu priekšā izstiepās pilns gaitenis ar dažādām guļamistabām, pārāk daudzām, ņemot vērā studentu skaitu, kas vispār mācījās šajā skolā.
"Varat paši izvēlēties, kuras telpas vēlaties. Nav lielas starpības. Visas istabas tāpat ir vienādas."
Godžo, nu proams, uzreiz uzplauka un pavērsās pret Suguru: "Es vēlos to istabu, kas atrodas vistuvāk viņam."
"Lūdzu, ļaujiet man ievākties cik tālu no viņa vien iespējams," Suguru ar apņēmības pilnām acīm vērās Jagā.
"Godžo," Jaga noskaldīja, "liec viņu mierā."
Suguru atviegloti nopūtās. Skolotājs bija viņa pusē. Godžo gan nešķita īpaši iepriecināts par šo atklājumu. Viņš bija sakniebis lūpas kā mazs bērns, kuram tiko atņemta jauna rotaļlieta. Tomēr, dramatiski nopūsdamies, viņš piekāpās.
"Labi, labi, vecais," viņš teica Jagam, kurš nemaz neizksatījās tik vecs. Viņš pievērsās Suguru: "Varbūt tu nemaz neesi tik foršs kā man škita."
"Tu, acīmredzami, es vairāk kaitinošs nekā man šķita."
"Ko lai saka, tā ir daļa no mana šarma," viņš iegāja tuvākajās durvīm, un aizcirta tās ar sevi, neskatīdamies atpakaļ.
"Piedod par viņu," Jaga pievērsās Suguru, "jau kad viņu satiku pirmo reiz, es vēlējos viņu izmest ārā pa tuvāko logu. Cerams, tu pieradīsi ar laiku."
**
Suguru izvēlējās istabu vistālāk prom no Godžo, kā jau viņš bija solijis. Lai gan viņš otru zēnu nebija pazinis ilgi, viņš jau varēja uzminēt, ka no viņa būs grūti atkratīties. Sauc to par nojautu.
Viņš nolika savu somu gultā, un atvēra to vaļā. "Tu vari rāpties ārā tagad," Suguru čukstēja Ai, tagad jau pieaugušam kaķim. Viņš sekoja lūgumam, un ar melnajām ķepām uzreiz izlēca ārā uz gultas.
"Sveicināts jaunajās mājās, mīļumiņ," Suguru noglaudīja viņa galviņu. Ilgā sēdēšana somā droši vien nomocīja runci, lai gan viņš bija ļāvis viņam izstaipīt kājas kur vien iespējams, kā arī aizvēra somu tikai tad, kad viņš sasniedza Džudžutsu vidusskolu. Tagad, slēgtas telpas drošībā, Ai pētīja visu viņa istabu, līsdams katrā istabas stūrī. Drīz vien viņš uzlēca uz palodzes un lūdzoši raudzījās uz Suguru, gaidot, kad tiks izlaista pastaigāties.
Viņš nopūtās: "Tu tikai labāk neapmaldies, skaidrs?"
Runcis neatbildēja, pat nopamirkšķināja. Bet Suguru zināja, ka viņš saprata. Viņš atvēra logu vaļā, un Ai izleca ārā, drīz vien aizskriedams aiz kāda krūma un pazusdama no redzes loka.
**
Bija pagājis pilns mēnesis, kopš Suguru sāka mācīties Džudžutsu vidusskolā. Godžo bija nedaudz atšuvies. Viņš tāpat bija kaitinošs, bet mazāk uzmācīgs kā pirmajā dienā. Ārpuss skolas lietām viņi gandrīz vispār nerunāja, kas nozīmeja, ka abi divi tāpat runāja gana daudz. Izrādās, Šoko šeit bija tikai kā dziedniece, kas atstāja Godžo un Suguru kā vienīgos divus pirmkursniekus, kas piedalījās misijās. Liktenis bija viņus sasaistījis kopā, vismaz uz nākamajiem trīs gadiem, un abiem zēniem nebija izvēles vienkārši izgaist vienam no otra dzīves. Tomēr nešķita, ka draudzība jebkad uzaugs starp abiem puišiem. Līdz kādai sestdienai.
"Suguru," Godžo uzrunāja viņu, taisot sev brokastu kafiju. (Ja to vispār varēja tā saukt. Tajā bija vairāk cukura, piena un dažādu sīrupu nekā kafeīna.) Viņš bija tik tiko izlīdis no savas istabas, visticamāk tiko pamodies. Suguru bija ievērojis, ka otrs puisis nebija rīta zvirbulsi, it īpaši dienās, kad bija iespēja pagulēt ilgāk.
"Kas ir?" viņš atsaucās no dīvāna. Viņš jau sen bija padevies, pieņēmis, ka Godžo viņu līdz vidusskolas beigām sauks vārdā, nevis uzvārdā.
"Gribi aiziet uz kino?"
"Ko?" viņš pacēla galvu no grāmatas, kuru lasīja.
"Uz kino. Tu taču zini kas ir kino."
Viņš neatbildēja. Tieši kas bija uzbūris šo vēlmi draudzēties pēc četrām nedēļām abpusējas apātijas?
It kā nolasot viņa domas, Godžo sāka skaidorties: "Man uzdāvināja kino dāvanu karti decembrī. Tās termiņš beidzās trešdien. Šeit ir precizēts - tas ir divām biļetēm."
"Un tu tiešām vēlies tērēt šo dāvanu karti uz mani?"
"Kāda izvēle vēl man ir? Šoko mani atšuva. Ja es neeju ar tevi, man nāksies sēdēt blakus Jagam," viņš izbāza mēli atdarinādams vemšanu pārspīlētā manierē.
Pēc vēlviena mirkļa klusuma viņš uzprasīja Suguru vēlreiz, šoreiz tikai drupatiņu vairāk satraukti: "Nu ko tad tu saki?"
"Vai es varēšu izvēlēties filmu?"
"Kaut vai. Tikai neizvēlies kaut kādu sūdu."
**
Nokļūstot kinoteātrī, Suguru speciāli atrada vistizlākā izskata filmu, kas tobrīd bija rādījumā. Tās plakāta vāku rotāja meitene skolas formā, kurai abās pusēs stāvēja glīti puiši. Tas bija vidusskolas mīlas trijstūris. Kličeja, no kuras nevarēja izbēgt tīņu filmās.
"Skatāmies to," viņš parādīja uz izkārtni.
"Nē, Suguru," Godžo dramatiski nopūtās, "es tev uzticējos. Tu tiešām esi neciešams ķēms, tu zini?"
"Ak, tiešām?" viņš attrauca, "tu labāk ietu uz kino ar Jagu?"
Godžo izbolīja acis, un devās uz kasi.
**
Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņi bija ceļā uz Džudžutsu vidusskolu. Tā bija tikai pusstundas gājiena attālumā no kinoteātra.
"Zini, tā filma nemaz nebija tik slikta," Godžo izstaipīja rokas, "sižets bija gana izklaidējošs, man it īpaši patika skolas balles aina. Stulbi, ka beigās viņa sagāja kopā ar to otru čali. Viņi vispār nesaderēja kopā."
"Tas nav tikai par saderību," Suguru protestēja, "galvenā varone nevarēja būt kopā ar savu bērnības draugu, jo viņu fundementālās vērtības atšķīrās. Viņa vēlējās brīvu, piedzīvojumu pilnu dzīvi, bet viņš - mierīgu un nekad nemainīgu laimīgi mūžīgi mūžos. Viņi būtu izšķīrušies agrāk vai vēlāk."
"Bet viņi abi saprata viens otru kā neviens cits - viņš zināja viņas sapņus un bailes, un atbalstīja viņu, kad tā populārā meitene pavērsa visu skolu pret viņu. Viņi pazina viens otru visu savu dzīvi. Un galvenā varone aizmeta to visu prom saejot kopā ar kaut kādu foršo čali, kurš spēlē basģitāru."
"Un viņš bija tik pat piedzīvojumu kārs kā viņa. Lai gan sākumā viņi nesatika savā starpā, viņš to pārtrauca atdodot viņai savu lietussargu. Viņa izauga no savas mazās, mierīgās dzīves. Viņai vajadzēja pamest savu bērnības draugu, lai viņa varētu turpināt dzīvot."
Godžo pacēla uzacis: "Tu tiešām domāji, ka ģitārists bija pareizā izvēle? Viņiem knapi bija ainas kopā!"
"Tas nav tikai par ainām, Godžo! Tas ir par galvenās varones izvēli palikt dzīvē, pie kuras viņa ir pieradusi, vai izkāpt no savas komforta zonas un izdzīvot savus sapņus."
"Tas nemaina to, ka viņu romantika sūkā ! Tā romantiska filma, vismaz romantikai vajadzēja būt labai, ne?"
Tādā garā strīdoties, viņi drīz sasniedza skolu. Jau gatavs iet iekšā skolas daļā, kur atradās kopmītnes, Suguru apstājās. "Pagaidi šeit," viņš pateica, Godžo un aizskrēja prom.
"Mm?" viņš jautājoši palūkojās uz Suguru, bet viņš jau bija nozudis aiz stūra.
**
Suguru aizsteidzās uz vienu no skolas našķu automātiem, kas atradās stadiona tuvumā. Viņš izmakšķerēja maku no savas kabatas, un nopirka divus dzērienus: piparmētru ledus tēju sev un saldākā izskata dzērienu otram puisim. Godžo bija uzsaucis viņam brīvbiļeti uz kino, bija tikai godīgi, ka viņš viņam kādā veidā atmaksāja. Kaut vai tāpēc, lai izrādītu draudzīgi noskaņotu attieksmi pret otru.
Viņš atgriezās atpakaļ lēnākā solī. Apkārt virmoja nesen pļautas zāles smarža. Sāka kļūt vēsāks. Abi dzērienu iepakojumi dzesēja viņa rokas vēl vairāk. Kamēr viņi nāca mājas no kino, saule jau bija sākusi rietēt. Orandži rozā debesis rotāja horizona līniju kā daiļa ūdenskrāsu gleznas radītas. Viņam vienmēr bija divpusējas sajūtas par saulrietu. No vienas puses - tas bija ārkārtīgi daiļš, un, lai gan ne viss kas ir daiļš ir labs, tas vismaz sagādā momentānu prieku, izgaismo dzīvi uz neilgu mirkli. Pat īss laiks prieka ir kā vērts. No otras puses - pēc saulrieta viss viņam apkārt aptumsa. Un tumsā viņš palika divatā ar lāstiem. Viss cits vienkārši pazuda.
Godžo bija palicis tieši tur, kur Suguru viņu atstāja, tomēr viņš vairs nebija viens pats. Nē, viņam blakus bija uzradusies maza, melna, gluda galviņa. Puisis glaudīja Ai galvu, kamēr runcis klusi murrāja.
"Suguru!" Godžo izsaucās, pamājot viņam ar otru roku, to, kura nepaijāja kaķi, "paskaties, kas uzradās, kamēr tu biji nozudis."
Suguru acis sastapās ar Ai ačelēm, kuras ātri vien novērsās, izvēloties pievērsties maigajai plaukstai, kas to glaudīja. Arī Suguru acis pacēlās, lai palūkotos uz Godžo seju. Nevis acīm. Tās joprojām slēpās zem tumšiem briļļu stikliem.
"Es brīnos, kā viņš šeit ieklīda," Godžo prātoja. "Varbūt mēs viņu varam paturēt. Nebūtu tik grūti viņu noslēpt no Jagas, man šķiet. Varbūt viņš to noturētu par vienu no tām apsēstajām rotaļlietām, ko viņš visu laiku veido."
"Pievākt jebko, kas tevi ieintriģē šķiet tavā stilā," viņš pienāca tuvāk.
"Hei, paga-"
"Bet šis ir mans kaķis, tāpēc tas īsti neies cauri," viņš teica, bet nemēģināja atturēt Godžo no runča glaudīšanas.
"Ja?" otrs puisis izskatījās nedaudz pārsteigts, pat ar pusi ģīmja noslēpta aiz saulesbrillēm, "kā tu vispār ievedi viņu skolā nevienam nemanot? Vai tāpēc tavas drēbes ir tik gaisīgas? Lai būtu vieta, kur noslēpt kaķus?"
"Es viņu ieliku savā somā, tu idiot," Suguru izbolīja acis.
Godžo ieķiķinājās. Viņš palieca savu galvu uz vienu sānu: "Kā viņu sauc?"
"Ai."
"Ai? Tātad tā ir kaķene."
"Nē," Suguru notupās blakus abiem, "man vienkārši nebija pareizs pirmais iespaids."
**
Ai tiešām ļoti pieķērās Godžo nezināmu iemeslu dēļ. Ne reizi vien viņš izlēma viesoties viņa istabā, vai nu ielienot pa durvju spraugu, vai pacietīgi gaidot, ka kāds atvērs vaļā logu. Patiesībā tas atgadījās tik regulāri, ka , ja Suguru vakarā nevarēja sagaidīt viņu mājās, viņš pa taisno devās uz sava klasesbiedra istabu, lai pārbaudītu, ka runcis neatrodas tur. Un pārsvarā viņš tur arī bija, iekārtojusies Godžo gultā.
"Em, tu netaisījies doties?" nedaudz apjucis Godžo viņam prasīja. Viņš bija atlaidies savā gultā tērpies tenktopā un trenniņbiksēs, un, protams, saulesbrillēs. Viņam pie sāna bija saritinājusies Ai, kurš dusēja saldā miegā.
"Es nezinu, vai varu," viņš konfliktēti raudzījās uz savu kaķi, "viņš izskatās tik mierīgs."
"Ko lai saka, tā ir tikai mana nomierinošā aura."
"Kāda aura?" Suguru grimacēja, "es nekad neesmu redzējis nevienu tev blakus, kurš neizskatās tā, it kā viņš būtu uz panikas lēkmes robežas."
Suguru nosēdās uz gultas malas, apsverot Ai vienkārši šeit atstāt uz nakti. Godžo bija izrādījis tikai pozitīvu attieksmi pret runci.
"Tu vari šeit palikt, ja vēlies," viņš uzrunāja Suguru, "tā būtu kā pidžammballīte."
Suguru vilcinājās. Viņš nezināja, vai viņš Godžo varētu saukt par draugu . Viņu attiecības noteikti bija uzlabojušās kopš dienas, kad viņi devās uz kino. Pidžamballīte likās kā liels solis - kā apstiprinājums, ka viņi ir kas vairāk nekā divi klasesbiedri, kuri ir spiesti sadzīvot savā starpā.
Viņš atkal pārlaida acis otra zēna augumam. Ja Ai tiešām viņš tik ļoti patika, varbūt arī viņam pašam bija laiks piekāpties. Nav jau tā, ka viņš jebko zinātu par draudzību.
"Labi," viņš atkrita gultā blakus Godžo, tajā pusē, kur nečučēja melnais runcis, "bet, ja viņš pamostās, es arī došos prom."
"Aj, Suguru," Godžo čīkstēja, "vai tad tiešām tu ienīsti jautrību?"
"Mēs pat nedarām neko jautru. Mēs vienkārši guļam blakus. Izteikta kustība pamodinātu Ai."
"Runāt ar tevi ir jautri, Suguru," viņš atteica, ar īstu sirsnību savā balsī. Suguru pasmaidīja, bet neatbildēja.
**
Pidžamballītes kļuva par regulāru lietu starp abiem puišiem. Suguru prātoja, vai vispār ir pareizi tās tā saukt - neviens no viņiem nekad nebija pidžammā tāpat. Godžo gulēja savās mājas drēbēs, apgalvojot, ka nav nepieciešamība smērēt vairāk apģērba gabalu. Pats Suguru gulēja tajās drēbēs, kuras viņam gadījās mugurā. Nav jau tā, ka viņš jebkad plānoja pārgulēt Godžo istabā. Tas bija pilnīgi balstīts uz impulsivitāti.
"Jūs abi nu gan pēdējā laikā satiekat," Šoko teica kādu rītu, taisīdama sev kafiju. Viņa un Suguru bija vienīgie divi virtuvē. Godžo vēl dusēja saldā miegā. Viņš pat nevarēja laicīgi pamosties darba dienās, protams, viņš negrasījās celties agri arī brīvdienās. Šoko guļamlaiks likās izmētāts pa visām pasaules malām - dažās dienās viņa bija augšā jau krietni pirms Suguru, citās dienās viņa nelīda ārā no savas migas līdz pat pēcpusdienai. Iespējams, tas nāca kopā ar dziednieces karjeru.
Suguru pacēla acis no savas grāmatas: "Izrādās, viņš nav pilnīgi neciešams. Gadās."
Viņa pasmīnēja, it kā viņa zinātu ko vairāk. Sievietes intuīcija, vai kas tāds.
"Un tam nav nekāda sakara ar to kaķi, kuru jūs abi esat nolaupījuši?"
Suguru par negribēja zināt kā Šoko par to uzzināja. "Viņš nav nolaupīts."
"Adoptēts. Piedzimis no īstas mīlestībās. Lai arī kā tu to vēlies saukt," viņa padzērās malciņu kafijas, "lieta ir - jūs abi audzināt kaķi kopā."
"Un kas? Gribi viņu satikt?"
Viņa pamirkšķināja: "Kāpēc gan ne?"
**
Ai nebija lielu iebildumu pret Šoko, bet viņš nebija ne tuvu tik pārlaimots, kā tad, kad Godžo viņu ņurcīja. Runcis nebēga no meitenes, bet arī speciāli nelīda viņai klāt. Tā bija vistīrākā apātija.
"Varbūt tas ir tāpēc, ka es esmu perfekts visos veidos," Godžo smīkņāja, kad Suguru izcēla atšķirību kaķa uzvedībā.
Un nav gluži tā, ka viņš meloja. Viņš varēja būt perfekcionisma definīcija: perfekta seja, perfekta nolādētā tehnika, pefekta balss un, pat ja viņa personība nebija perfekta, zem tās slēpās perfekti laba sirds. Tomēr, tas nenozīmē, ka viņam vajadzētu to zināt. Godžo tāpat bija liela galva, arī bez šādas glaimošanas.
"Tu esi perfektāks, kad turi muti ciet," Suguru apsēdās gultā blakus Šoko un Ai. Šoreiz viņi visi bija sanākuši viņa guļamistabā. Godžo, nemākot uzvesties normāli, sēdēja uz kumodes, blakus Suguru grāmatu krājumiem.
"Cik ilgi šis brīnums ir slēpies jūsu istabās?"
"Kopš mācību gada sākuma," Suguru atbildēja, noglāstot Ai galviņu, "es taču nevarēju viņu atburt šurp no manām mājām."
"Laikam gan tā ir."
Viņa neko neteica kādu mirkli, tad piecēlās kājās: "Nu, labi, šis būs mūsu kopīgais noslēpums. Nenonāvējiet viņu."
"Es māku apieties ar kaķiem, Šoko."
"Ar jums, puišiem, nekad nevar zināt. Varētu derēt, ka tu slepenībā esi psihopāts."
Ar to viņa pazuda aiz durvju rāmja.
**
Pulkstens tikšķēja, laiks ritēja un drīz vien lietus lāses pārvērtās par sniegpārslām. Straujāk un straujāk tuvojās ziemas brīvlaiks. Abi puiši nāca mājās no ziemassvētku beigas, kurai, pavisam negaidīti, bija nelaimīgas beigas. Kino skatīšanās bija kļuvusi par regulāru lietu viņu draudzībā. Viņi gandrīz vienmēr reizi nedēļā devās skatīties kādu filmu. Algas to atļāva un kinoteātris neatradās tālu.
"Kādi ir tavi plāni brīvlaikam?" Suguru uzjautāja Godžo. Viņa baltos matus rotāja sniegpārslu kronis. Nezināmu iemeslu dēļ, viņš atteicās vilkt cepuri.
"Kādam brīvlaikam?"
"Ziemas brīvlaikam. Tu zini, jaunais gads, ziemassvētki un tamlīdzīgi."
"Āa," viņš notīrīja sniegu no brillēm, "mums tāda īsti nav."
"Kas?"
"Nu, mums nenotiks stundas, bet misijas netiks atceltas."
Suguru nopūtas: "Lāsti nekur nenozūd, ha?"
Godžo iesmējās, bet viņa smiekliem nebija humora pieskaņas: "Šamaņu lāsts, ne? Tu zini, tas ka visur ir lāsti."
"Man laikam jāpiezvana mammai, jāpasaka, ka es nebūšu mājās," viņš centās noslēpt vilšanos savā balsī, bet pēc Godžo nopietnās sejas izteiksmes, šķiet, tas īsti neizdevās.
"Vismaz mēs būsim kopā, Suguru."
**
Pienāca 24. decembris, ziemassvētku vakars. Saule bija nolaidusies aiz horizonta pirms vairākām stundām. Godžo un Suguru pēc savas misijas beigšanas sēdēja vilciena stacijā. Viņu braucamais bija iesprūdis sniega problēmu dēļ. Sniegs bieži sagādāja problēmas, lai gan tas bija ļoti skaists. Tomēr pēdējā laikā Suguru sirds bija iecienījusi sniegu.
"Es ceru, ka Šoko pabaros Ai mūsu vietā," Godžo atbalstija zodu savā plaukstā.
"Viņa pabaros. Es jau viņai uzrakstīju."
Godžo lūpu kaktiņi pastiepās uz augšu, bet neliekas, viņš zināja, ka smaida: "Tas labi."
Vilciena stacija bija pilna ar cilvēkiem. Liela daļa no tiem bija pārīši, kuri vēlējās pavadīt romantisko vakaru ar saviem mīļotajiem, tomēr, tāpat kā abi zēni, iesprūda gaidot vilcienu.
"Man nāk miegs," Godžo nomurmināja. Tas nebija nekas pārsteidzošs. Savu spēju lietošana viņu nogurdināja dziegan fiksi. Pēc misijām, Godžo bieži iemiga jau ap pulksten sešiem. Tagad pulkstens gandrīz jau bija sitis astoņus.
Suguru izmantoju savu plaukstu, lai aizvadītu otra puiša galvu līdz savam plecam. Godžo nepretojās.
"Guli, cik vēlies. Es tevi pamodināšu, kad būs laiks doties," Suguru teica, maigi noņemot otra zēna brilles. To rāmji spiedās sejā, ja centās ar tām gulēt.
"Priecīgus ziemassvētkus, Suguru," viņš nomurmināja, aizverot ciet savas skaistās acis. Tās spīdēja kā nakts zvaigznes.
"Priecīgus ziemassvētkus, Satoru."
**
Pēc ziemassvētkiem, Suguru vienmēr sauca Satoru vārdā. Viņš nebija drošs tieši kas izmainījās tonakt, bet tas likās savā veidā pareizi. Otrs puisis bija starā, kad uzķēra, ka viņu tagad vienmēr uzrunās kā Satoru, nevis kā Godžo .
"Tas tiešām nav nekas tik īpašs. Tu mani vārdā sauc jau veselu mūžību." teica Suguru, nemaz neesot tik pārliecināts, kā izliekas. Ši tomēr bija pirmā reize, kad kādu ārpus ģimenes viņš uzrunāja vārdā. (Izņemot Šoko. Bet viņa neskaitās. Neviens, it neviens nesauca Šoko uzvārdā.)
"Jā, bet tu esi baigais Tsundere , Suguru," viņš smīnēja, paliecoties tuvāk otram puisim, "plus, tas rit tik saldi no tavas mēles. Tu izklausies kā sieva, kas sauc savu vīru."
"Labi, ka vari vismaz izbaudīt šo prieku vismaz kādā veidā. Neviena sieviete tevi nekad nevarētu paciest."
"Tas ir tiesa," no nekurienes uzradās Šoko, turēdama kafijas tasi, "Utahime teica, ka tu esi visneciešamākais radījums, ko viņai nācies sastapt."
Utahime bija Šoko draudzene, kas ciemojās viņu kojās pēc ziemassvētkiem. Protams, diži ilgi nenācās palikt. Viņa taču arī bija Šamane ar saviem pienākumiem. Tomēr tās dažas dienas, kuras meitene viesojās, Satoru izdevās viņai pamatīgi nospēlēt uz nerviem. Viņas seja nosarka, piere saraucās, un, kopumā, viņa izskatījās gatava viņam iebelzt ar kaut ko. No malas skatoties, tas bija gana izklaidējoši.
"Mani jau arī Utahime neieinteresē," Satoru apsēdās uz galda malas, saburzot galdauta malu, "kaitināt viņu ir smieklīgi, bet nespēju pat iedomāties pavadīt mūžu ar kādu, kurš tik viegli aizsvilst."
"Satoru, ar tevi jebkurš viegli aizsvilst."
"Tiesa, tiesa. Pat Geto tevi sākotnēji nevarēja paciest. Lai gan arī viņš nav nekāds enģelītis."
"Es atvainojos?"
"Jebkurā gadījumā," Šoko veikli nomainīja tematu, " es eju gulēt. Rīt agri jāceļās, jāskatās pirmais saullēkts."
"Pareizi! Jaunais gads! Suguru," Satoru pievērsās otram puisim, "paliekam augšā visu nakti!"
"Ha, kā tad," viņš sakrustoja rokas, "tu aizmigsi pusnaktī. Un tu knapi vari piecelties parastās darba dienās, kad mēs ceļamies krietni pēc saullēkta."
"Un šodien bija brīvdiena, vai tad ne? Esmu kārtīgi izgulējies, zvēru uz mūsu draudzības!"
"Tad mūsu draudzība tiešām tev rūp tik maz? Kāda nodevība!"
**
Jaunā gada naktī viņi abi iekārtojās Satoru istabā. Tā bija, iespējams, pirmā reiza, kad Suguru tur devās ar mērķi tur arī gulēt. Viņš bija saģērbies pelēkā pidžammā, kā arī paņēma līdzi pats savu segu.
"Kam tev to?" Satoru taujāja par pledu viņa rokās, "man taču arī ir sega."
"Jā, sega, kuru tu vienmēr pievāc sev."
"Nu, tā ir mana sega."
"Tu to dari arī, kad tā nav tavējā."
Suguru ieslīdēja Satoru gultā. Šoreiz viņi abi bija divatā, Ai vēl izbaudīja savu vakara pastaigu, klaiņodams gar skolas sniegaino apkaimi. Suguru bija diezgan pārliecināts, ka Jaga tagad jau zināja, ka skolas teritorijā dzīvo kaķis, bet nelikās nezinis. Ķepu nospiedumi sniegā nekur neizzuda. Arī direktore neko par to nebija teikusi, bet viņai labāk patika pavadīt laiku pašai ar sevi. Iespējams, aizrādīt aizrādīt skolēniem par pretlikumīgu mājdzīvnieku turēšanu vienkārši bija pārāk liels čakars.
"Ko mēs vispār darīsim visu nakti?" viņš pavērsās pret Satoru, kuram, kā pidžamballītes ierosinātājam, vajadzēja prātā būt kādai idejai, ko darīt. Vajadzēja būt, bet gan jau, ka nebija.
"Mēs varam runāt!"
Suguru vēlējās atsist savu galvu pret kaut ko cietu, bet viņš atturējās. Nu, protams, Satoru varētu norunāt tik daudzas stundas no vietas. Un, protams, Suguru varētu klausīties līdz brīdim, kad viņi abi ieslīgst bezsamaņā.
"Kā būtu ar spēli?" Suguru piedāvāja, "20 jautājumi."
"Uuu, tā kā tajā filmā ar draudzeņu drāmu, ja? Un man likās, ka tev rūp mūsu draudzība, Suguru!"
"Idiot, viņas nebeidza draudzēties spēles dēļ! Viņas beidza draudzēties slepkavības dēļ!"
"Un viņas par to uzzināja caur šo spēli! Tāpēc es sākšu. Suguru, vai esi veicis jebkādas slepkavības, par kurām man neesi stāstijis?"
"Protams, nē. Galināt cilvēkus ir slikti. Un es šo spēli piedāvāju, jo tā izskatījās jautra, nevis lai atkārtotu filmas sižetu."
"Nu, ja tu tā saki."
"Mana kārta: vai tu vēlies man atzīties jebkādos noziegumos, Satoru?"
"Jāsaka, esmu nozadzis neskaitāmi daudz siržu."
"Es garantēju, tās visas atgrieztos pie īpašniecēm, ja viņas ar tevi būtu pavadījušas vairāk kā divas sekundes."
Viņi turpināja prasīt viens otram jautājumus, gan jokojot, gan pavisam nopietni. Drīz vien Ai arī izlēma viņiem pievienoties. Runcis dusēja un klausījās, kā abi zēni runā par savu gaumi ēdienos un mūzikā, par horoskopiem un asinstipiem, par Šoko, Utahimi, Jagu un direktori. Kad viņi abi bija kopā, laiks, šķietami, ritēja ātrāk. Pulkstenis skrēja pārāk ātri, un drīz vien bija jau divi naktī.
"Ja tu nebūtu Šamanis, kas tu būtu?" Suguru taujāja Satoru.
"Muļķīgs jautājums - es nebūtu nekas."
Viņš sarauca pieri: "Ko tu ar to domā?"
"Nu, no manis nebūtu lielas jēgas, bez manas nolādētās tehnikas. Ja man tās nebūtu, es būtu vienkārši kāds bagāts bērns, kurš ērti izdzīvo savu dzīvi, neko īsti nesasniedot. Es nebūtu svarīgs, Suguru."
"Tas nav gluži tas, ko es domāju, Satoru," viņš nedaudz nopūtās, "es domāju, par ko tu strādātu. Tev nav jāmaina pasaule, lai tu būtu kaut kas."
"Nu," Satoru blenza griestos, domīga isteksme rotāja viņa seju, "es domāju, varbūt es gribētu…"
Viņš vilcinājās. Suguru pacietīgi gaidīja.
"Es gribētu tēlot filmās."
"Tev labi sanāktu," Suguru viņu iedrošināja. Viņš nekad pirmstam nebija redzējis otru puisi tik nepārliecinātu. Satoru vienmēr staroja ar pašpārliecinātību.
"Nu, protams! Esmu dabīgi talantīgs visās jomās."
Suguru mentāli iepļaukāja sevi. Viņam nekad nevajadzēja apšaubīt otra puiša ego.
"Bet es gribētu tēlot kopā ar tevi. Viss ir jautrāks kopā ar tevi Suguru."
Satoru beidza blenzt uz griestiem. Viņš palieca galvu uz sānu, ieskatoties Suguru tieši acīs. Suguru viņu bez saulesbrillēm nemaz neredzēja tik reti - lai gan viņš vilka tās iekštelpās, viņš tajās negulēja -, bet tās vienmēr viņam tāpat atņēma elpu. Tās spīdēja kā dimanti un urbās tieši viņam dvēselē. Tās izģērba viņu no visām maskām un kostīmiem, kuros viņš slēpās un atstāja tikai viņu vienu: Suguru Geto.
"Man nebūtu iebildumu tēlot kopā ar tevi."
" Nebūtu iebildumu? Tas viss?! Un kur ir mans būtu mans gods spēlēt filmā, kopā ar tevi, mans visdārgākais Satoru! Katrs mirklis, kuru pavadām kopā ir kā Dieva dots dārgums!"
"Es tā nerunāju! Un neviens nebūtu tik pārlaimīgs par ilgstošu atrašanos tavā klātbūtnē!"
"Bet te tu esi, vai tad ne?"
**
Apmēram stundu pēc tā, Satoru aizvēra acis un ieslīga dziļā miegā. Suguru gan nemaz nenāca miegs. Viņš blenza griestos, skaitot pulkstens tikšķus. Pasaulē vienmēr bija tāda ironija - ja tu kaut ko patiešām vēlies, tu to nekad nedabūsi. Tāpēc tieši sanāca tā, ka Satoru, kurš dedzīgi bija vēlējies palikt nomodā līdz saullēktam, šobrīd saldi dusēja viņam blakus. No rīta viņš drošvien būs apvainojies, ka Suguru viņu neuzmodināja. Kopumā tas tāpat nav svarīgi - nevienam nebija veselīgi palikt augšā visu nakti, un it īpaši ne Satoru, kura acis patērēja vatiem enerģijas.
Suguru brīnijās kā viņš var pagulēt ar atsegtām acīm, ņemot vērā to,ka tās tāpat redz cauri viņa plakstiņiem. Arī ar pilnīgi aizklātām acīm viņš varēja visu saskatīt. Tās noteikti pārstrādāja viņa nervu impulsus. Bet nevienu reizi, kad viņi gulējuši vienā istabā, Satoru nav gulējis ar savām brillēm, vai kaut ko citu, piemēram, guļammasku, lai gan viņš tās mēdza aizsegt, kad nācās iemigt publiskās vietās.
Tagad Suguru jau vairs neskatījās uz griestiem, bet gan uz Satoru seju, kas daiļa un nekustīga kā porcelāna lelle bija atspiedusies uz spilvena. Viņa mute bija nedaudz pavērta, un viņa krūtis ritmiski cilājās ar katru elpas vilcienu. Viņa plakstiņi bija aizvērti, bet Suguru brīnijās vai viņš tāpat ir saskatāms. Vai Satoru šobrīd viņu redzēja savos sapņos? Vai kaut kur zemapziņā viņš atcerēsies šo brīdi?
Suguru nebija drošss, vai viņš vēlās, kaut otrs puisis atcerētos šo mirkli. Nav jau tā, ka viņš darītu kautko dīvainu vai slepenu. Viņš arī pa dienu gana daudz skatījās uz Satoru, tāpēc tas nebija nekas slepens. Bija neiespējami nelūkoties uz viņu, jo viņš bija kā saule. Viņš izstaroja savu gaismu un spēku, un siltumu visur, kur viņš devās. Viņš sev pievērsa neizbēgamu uzmanību. Viņš bija vienīgā zvaigzne, kuru var saskatīt no Zemes virsmas, un pārējās zvaigznes, kas ir bijušas vai būs, šķiet tik tālu, tālu prom.
"Satoru," viņš nočukstēja, "man liekas, es tevi mīlu."
**
Neilgi pirms saullēkta viņš pamodināja Satoru.
Ar miegaainām, kailām acīm viņš vērās Suguru sejā, un vāji izdvesa: "Kas?"
"Drīz būs jaunā gada saulriets, Satoru," viņš maigi atbildēja, uzlikdams roku uz viņa sāna, "tu gribēji to skatīties kopā, vai ne?"
Tas piecēla viņu augšā gana ātri. Viņi abi aši saģērbās, un devās ārā. Ai abiem puišiem veikli sekoja pa pēdām. Džudžutsu vidusskola atradās gana augstu, lai pavērtos jauks skats ar jauno, ausošo sauli. Viņi abi apsēdās blakus sniegā. Satoru atspiedās uz Suguru pleca, joprojām pusaizmidzis, bet Ai iekārtojās viņa klēpī.
"Laimīgu jauno gadu, Satoru," viņš noglaudīja viņa plecu.
"Tev arī, Suguru," viņš paskatījās uz augšu, ļoti knapi veidodams acu kontaktu.
Mirkli viņi abi sēdēja klusumā, blenžot zeltainā saules spīdumā, kurš joprojām daļēji slēpās aiz horizonta. Mākoņu apzeltītās malas rotāja saulrietu kā krelles. Gaisma arī izstaroja balto sniegu, kurš sedza zemi visapkārt, liekot tam spīdēt kā dārgakmeņiem.
"Jūs tomēr neaizmigāt?" no mugurpuses atskanēja Šoko balss. Viņa nāca viņiem klāt, tērpusies lielā ādas jakā, kas izksatījās nedaudz par plānu: "Tad nu gan brīnums."
"Satoru aizmiga."
Viņa pasmīnēja: "Nu, protams."
"Neizskaties tik laimīga!" Satoru pacēla galvu, uzreiz iebilsdams, "tu jau arī gulēji!"
Šoko nosēdās sniegā, otrpus Suguru: "Nu, jā, bet, atšķirībā no tevis, tas arī bija mans mērķis."
Viņa izņēma cigareti no jakas kabatas, un veikli to iededza ar šķiltavām, pirms ielika tās atpakaļ kabatā. "Un ko tu visu nakti darīji viens, Geto?" viņa prasīja, paralēli smēķēdama "Tev nebija garlaicīgi vienam? Vai arī tu priecājies, ka Godžo beidzot atšujas uz vairāk kā divām sekundēm?"
"Hei," Satoru uzmeta lūpu.
"Es pārsvarā blenzu griestos. Jāsaka, tas bija ārkārtīgi aizraujoši."
"Griestos tu saki, ja?" viņa pasmaidīja, it kā viņa zinātu. Un varbūt viņa arī zināja. "Tas nu gan laikam ir ārkārtīgi jautri."
"Ko lai citu dara, ja mans kompanjons guļ?" viņš pasmaidīja."Bet nebija jau tik traki. Satoru aizmiga tikai ap trijiem. Nebiju jau garlaicības ķetnās tik ilgi."
"Ko gan tu darītu bez manis, Suguru?" Satoru dramatiski noelsās. Suguru nopūtās, kamēr Šoko iesmējās.
Jā, ko gan viņš darītu?